Kas īsti mainījās 2026. gada 12. augustā? Un kā mēs paši šobrīd mēģinām saprast, ko darīt tālāk?
Kad pirmo reizi sākām pētīt jauno Eiropas Savienības iepakojuma regulējumu, mūsu sākotnējā reakcija bija apmēram šāda: paga, vai tiešām, lai no Latvijas nosūtītu dažas paciņas klientiem Francijā, Igaunijā vai kādā citā Eiropas Savienības valstī, mazam uzņēmumam tagad var būt vajadzīga atsevišķa reģistrācija un pat vietējais pārstāvis?
Diemžēl - jā! Vismaz pašreizējais regulējums tieši uz to norāda.
Un tā kā mēs paši esam mazs uzņēmums, kas mēģina saprast, kā turpināt pārdot savus produktus ārpus Latvijas, nolēmām visu izpētīt un salikt vienuviet, lai tas noder arī citiem mazajiem uzņēmējiem.
Svarīgi: šis nav juridiska satura raksts, bet mūsu mēģinājums saprotamā valodā izskaidrot, ko esam noskaidrojuši un kādas iespējas šobrīd redzam.
Kas tad īsti notika 12. augustā?
No 2026. gada 12. augusta sāka piemērot jauno ES Regulu 2025/40 par iepakojumu un iepakojuma atkritumiem jeb PPWR*.
Viens no tās principiem ir paplašinātā ražotāja atbildība jeb PRA* - uzņēmumam, kura darbības rezultātā konkrētā valstī nonāk iepakojums, jāpiedalās izmaksās par šā iepakojuma atkritumu savākšanu un pārstrādi.
Pati doma mums šķiet loģiska. Ja mūsu nosūtītā kartona kaste, papīrs vai metāla kārbiņa kļūst par atkritumiem Francijā un ir tikai saprotami, ka arī uzņēmums piedalās šo atkritumu apsaimniekošanā.
Problēma nav pats princips. Problēma ir veids, kā mazam uzņēmumam tas ir jāizpilda.
Viena ES, bet ne vienota EPR sistēma
Te sākās mūsu lielākais pārsteigums.
PPWR ir vienota ES regula, taču tas nenozīmē, ka uzņēmums var vienreiz piereģistrēties Eiropas līmenī un pēc tam mierīgi tirgot visās 27 valstīs.
Katrai dalībvalstij joprojām ir sava sistēma, savs reģistrs, savas procedūras un savas prasības.
Ja Latvijas e-veikals pārdod preci gala pircējam - klientam Francijā, šis Latvijas uzņēmums PPWR izpratnē var kļūt par PRA atbildīgo ražotāju Francijā. Tas pats princips attiecas arī uz profesionālu pircēju - piemēram, salonu vai viesnīcu - ja tas preci izmanto pats, nevis pārdod to tālāk.
Un uzņēmumam tādā gadījumā ir jāņem vērā, kādas PRA prasības ir spēkā tieši konkrētajā valstī.
Un te mazajam uzņēmumam sāk sāpēt galva
Iedomāsimies pavisam mazu Latvijas ražotāju, kas gada laikā nosūta:
10 paciņas uz Franciju,
15 uz Igauniju,
8 uz Vāciju,
5 uz Nīderlandi.
Faktiskais iepakojuma daudzums ir niecīgs, taču administratīvās izmaksas ir tiešām lielas. Ievestais iepakojums var būt tikai daži kilogrami gadā, bet birokrātijas rēķins - tūkstošos. Ja mazs uzņēmums mēģinātu sakārtot EPR prasības visās 27 ES valstīs, pašreizējie publiskie tarifi rāda aptuveni 8 000 – 18 000 EUR gadā tikai par administrēšanu un atbilstības nodrošināšanu. Un tās vēl nav visas izmaksas, jo var būt nepieciešama reģistrācija, pārstāvis, līgums ar iepakojuma apsaimniekošanas organizāciju, iepakojuma uzskaite un pārskatu iesniegšana.
PPWR gan paredz vienkāršotāku ziņošanu uzņēmumiem, kuri konkrētajā valstī gada laikā ieved mazāk nekā 10 tonnas iepakojuma, taču 10 tonnu slieksnis nav atbrīvojums no PRA pienākumiem. Tas attiecas uz ziņošanas vienkāršošanu.
Tieši šeit, mūsuprāt, rodas galvenā problēma: lielam uzņēmumam šādas izmaksas sadalās uz simtiem tūkstošu pārdotu vienību. Mazam uzņēmumam tās reizēm jāsadala uz dažām paciņām. Un tas patiešām ir nesamērīgi!
Francija, Igaunija, Lietuva - jau trīs dažādi stāsti
Pētot valstis, uz kurām mums pašiem ir aktuāli sūtījumi, ļoti labi redzams, cik atšķirīga var būt situācija.
Francijā kopš 2026. gada 10. jūlija ārvalstu uzņēmumam, kam Francijā rodas PRA pienākums, noteiktos gadījumos jāieceļ Francijā reģistrēts pilnvarotais pārstāvis.
Igaunijā arī ir noteikts, ka ārvalstu uzņēmumam, kurš Igaunijas tirgū laiž iepakojumu, jāieceļ Igaunijā esošs pilnvarotais pārstāvis. Igaunijas Klimata ministrija turklāt ļoti skaidri norāda: ja ārvalstu e-veikals pārdod preci tieši Igaunijas tiešajam lietotājam, PRA pienākums paliek uz e-veikala pleciem.
Lietuvā mazajiem daudzumiem ir savi atvieglojumi, tostarp tradicionāli izmantotais 0,5 tonnu slieksnis, taču arī Lietuva šobrīd pārskata savu sistēmu. Tāpēc ar frāzi “esmu zem 0,5 tonnām, tātad man nekas nav jādara” vien nepietiek.
Tātad jau tikai trīs kaimiņos esoši tirgi - un trīs dažādas situācijas.
Bet te parādās ļoti svarīga atšķirība: B2C un B2B
Šis mums pašiem bija viens no būtiskākajiem atklājumiem.
Ja Latvijas uzņēmums pārdod preci tieši Francijas pircējam, kas to pats lietos, Latvijas uzņēmumam ir jābūt PRA atbildīgajam Francijā.
Bet, ja Latvijas uzņēmums pārdod preci Francijas veikalam, kurš to pēc tam pārdod saviem klientiem, situācija mainās.
Eiropas Komisijas oficiālajās PPWR vadlīnijās ir dots ļoti līdzīgs piemērs: ja uzņēmums pārdod iepakotu produktu citas dalībvalsts veikalam, kurš to tālāk pārdod savā tirgū, par PRA atbildīgo ražotāju šajā valstī kļūst vietējais tirgotājs - šajā gadījumā veikals.
Tas nozīmē, ka B2B pārdošana vietējiem veikaliem un izplatītājiem mazajiem zīmoliem var kļūt daudz interesantāka nekā tas ir bijis līdz šim.
Taču uzmanīgi: ne katrs uzņēmuma klients ir tālākpārdevējs. Ja viesnīca, salons vai SPA nopērk produktu savām vajadzībām, tas joprojām var būt tiešais lietotājs.
Vai Eiropas Komisija pati neredz, ka te kaut kas nav kārtībā?
Redz. Un tieši tas visu situāciju padara vēl interesantāku.
Eiropas Komisija jau bija ierosinājusi līdz 2035. gadam apturēt prasību par obligāto PRA pārstāvi, lai samazinātu uzņēmumiem administratīvo slogu.
Taču šis priekšlikums netika virzīts tālāk. 2026. gada jūnijā ES Padome paziņoja, ka sarunas par šo priekšlikumu ir pārtrauktas, jo lielākajai daļai dalībvalstu pret to bija nopietni iebildumi. Vienlaikus paredzēts PRA sistēmu plašāk pārskatīt saistībā ar topošo Aprites ekonomikas aktu.
Tātad pašlaik situācija ir visai absurda:
prasības jau darbojas, bet pati Eiropas Savienība vienlaikus apspriež, kā sistēmu padarīt vienkāršāku.
Ko mēs paši šobrīd apsveram darīt?
Tieši šis ir jautājums, uz kuru mums pašiem vēl nav vienas pareizās atbildes.
Redzam vairākus variantus.
1. Sakārtot visu pēc noteikumiem.
Izvēlēties valstis, kurās tiešām vēlamies turpināt tiešo pārdošanu, atrast nepieciešamos partnerus vai pārstāvjus, reģistrēties un maksāt prasītās maksas.
2. Uz laiku atteikties no B2C tirgus daļas.
Ja uz kādu valsti gadā aiziet piecas paciņas, bet PRA administrēšana izmaksā vairāk nekā visa tur gūtā peļņa, jāuzdod sev ļoti vienkāršs jautājums - vai šis tirgus mums šobrīd vispār ir vajadzīgs?
3. Daudz aktīvāk skatīties B2B virzienā.
Ja mūsu produkciju citā valstī iegādājas vietējais veikals tālākpārdošanai, PRA atbildības sadalījums var būt pavisam citāds, jo šajā gadījumā par PRA atbildīgo ražotāju šajā valstī kļūst vietējais tirgotājs nevis mēs kā produktu piegādātājs. Mazam ražotājam tas var kļūt par daudz loģiskāku ceļu uz ārvalstu tirgiem.
4. Turpināt pārdot, neko nesakārtojot, un uzņemties risku.
Arī tā, protams, var rīkoties. Taču jāapzinās, ka tas nav “mazo uzņēmumu atbrīvojums”. Tā ir apzināta prasību neievērošana un līdz ar to arī juridisks un finansiāls risks.
Mēs paši šobrīd mēģinām saprast, kurš no šiem modeļiem mazam uzņēmumam ir ekonomiski visizdevīgākais un kā šajā situācijā vispār var izdzīvot.
Kā mēs gribētu, lai sistēma darbotos?
Mēs neiebilstam pret principu, ka uzņēmumam jāmaksā par iepakojumu, ko tas rada.
Bet, ja mums būtu iespēja sistēmu izveidot no jauna, tā izskatītos pavisam vienkārši:
vienota ES reģistrācija → vienota digitāla sistēma → norādi, cik kilogramu un kāda materiāla iepakojumu esi nosūtījis uz katru valsti → sistēma pati sadala maksājumus.
Mazajiem uzņēmumiem būtu vienkāršota kārtība, bet maksājums būtu pēc iespējas saistīts ar reāli radītā iepakojuma daudzumu nevis mistiskām administratīvām izmaksām.
Interesanti, ka tieši virzienu uz lielāku PRA sistēmas harmonizāciju un vienkāršošanu ES jau apspriež.
Tāpēc mums šķiet, ka šis stāsts vēl nebūt nav beidzies.
Un ko darīsim mēs?
Turpināsim pētīt. Skaitīsim un rēķināsim.
Runāsim ar PRA organizācijām un meklēsim risinājumus valstīs, uz kurām mūsu produkti jau ceļo.
Un, protams, sekosim līdzi tam, ko Eiropas Savienība ar šo sistēmu darīs tālāk.
Jo videi draudzīgākam iepakojumam un atbildībai par radītajiem atkritumiem mēs sakām viennozīmīgu JĀ, taču sistēmai, kurā dažu kilogramu iepakojuma dēļ mazam uzņēmumam jānoorientējas 27 dažādās administratīvās sistēmās, sakām kategorisku NĒ!
Un šis Eiropas Savienībai ir noteikti jāizlabo!
Mazā terminu vārdnīca
PPWR - Packaging and Packaging Waste Regulation; ES Regula 2025/40 par iepakojumu un iepakojuma atkritumiem.
PRA/EPR - paplašinātā ražotāja atbildība. Angļu tekstos to sauc par Extended Producer Responsibility (EPR).
Tiešais lietotājs - cilvēks vai uzņēmums, kas produktu pats izmanto un nepārdod to tālāk tādā formā, kādā tas saņemts. Šādu terminu lieto arī PPWR oficiālajā latviešu valodas versijā.
B2C - uzņēmuma produktu vai pakalpojumu pārdošana patērētājam (business to consumer).
B2B - uzņēmuma produktu vai pakalpojumu pārdošana citam uzņēmumam (business to business). Šajā rakstā īpaši svarīgi nošķirt B2B pārdošanu tālākpārdevējam no pārdošanas uzņēmumam, kas preci pats izmanto.
Pilnvarotais PRA pārstāvis - citā dalībvalstī iedibināta persona vai uzņēmums, kam ražotājs uztic savu PRA pienākumu izpildi. PPWR oficiālajā tulkojumā lietots garāks juridiskais termins “pilnvarotais par paplašināto ražotāja atbildību atbildīgais pārstāvis”. Skan piņkerīgi, vai ne? :)
Avoti
Raksta sagatavošanā pārbaudījām Regulu (ES) 2025/40 un Eiropas Komisijas 2026. gada PPWR skaidrojošās vadlīnijas, kā arī Francijas, Igaunijas un Lietuvas kompetento iestāžu aktuālo informāciju.